Man ir kaimiņš — Nauris. Sirmgalvis ar mūžīgi piemiegtām acīm, it kā viņš visu redzētu mazliet uzmanīgāk nekā citi. Mēs bieži satiekamies veikalā vai uz soliņa pie mājas. Parunājam par vienkāršām lietām: par veselību, cenām, par to, kā bija agrāk.
Bet kādu reizi viņš man pavisam negaidīti, gandrīz čukstus, atklāja noslēpumu…
— Es pārstāju gaidīt zvanu no dēla. Viņš tik un tā nezvana, bet man no tā tikai kļūst smagi. Tāpēc nolēmu dzīvot citādi.
Tā frāze man palika prātā. Arī es vairs negaidu zvanu. Ne tāpēc, ka bērni būtu slikti vai mani pievīluši, bet tāpēc, ka sapratu — ja visu laiku gaidi, pats zaudē mieru un dzīves garšu. Un es gribu padalīties, kā nonācu pie šī lēmuma un kādas atziņas guvu.
Es vairs nemēru mīlestību ar zvanu skaitu
Es pārstāju vērtēt attiecības pēc zvanu skaita. Reiz domāju: ja zvana, tad mīl; ja nezvana, tad vairs neatceras. Bet zvans ir tikai ārējā zīme. Var runāt bieži un būt sveši, bet var satikties retāk un justies patiesi tuvi.
Mana meita ir juriste, un viņas diena ir aizņemta no rīta līdz vakaram. Ja es pieprasītu, lai viņa zvana biežāk, tas viņai būtu tikai smags pienākums. Tad prieks no sarunas pārvērstos nogurumā. Kā rakstīja Tolstojs: «Mīlestība dzīvo tikai tur, kur ir brīvība». Tagad es zinu — mīlestība ir svarīgāka par jebkuru pienākumu vai noteikumu.
Es sapratu, ka viņiem ir pavisam cits ritms
Mēs, vecākie, dzīvojam mierīgāk, bet jaunajiem viss ir citādi: no rīta darbs, dienā rūpes, vakarā mājas lietas, bet naktī plāni un miega trūkums. Reiz es pajautāju dēlam:
— Kāpēc tik reti zvani?
Un viņš atbildēja:
— Tēt, man pat pašam sev laika nepietiek, kur nu vēl zvaniem.
Es atcerējos sevi četrdesmit gadu vecumā. Arī es toreiz reti zvanīju mammai. Ne jau tāpēc, ka nemīlēju, bet vienkārši no noguruma. Protams, varēja atrast piecas minūtes, bet, kad esi pilnīgi iztukšots, tad otrā galā nav ko dot — ne siltuma, ne spēka. Un tad es sapratu: bērni nav sliktāki par mums, viņi vienkārši dzīvo citā ritmā.
Es vairs necenšos pagātni nest uz šodienu
Bieži vecāki domā: «Es audzināju, devu, nozīmē — viņi man ir parādā». Bet tā nav. Vecāku mīlestība nav ieguldījums, ko kādreiz atdod atpakaļ. Tā ir kā dārzs — stādi, kas aug tur, kur tiem paredzēts.
Mans draugs Viktors reiz pārdzīvoja: viņa dēls aizbrauca uz Kanādu un vairākus gadus neatbrauca ciemos. Sākumā Viktors teica: «Es taču visu atdevu!», bet pēc tam nomierinājās un atzina:
— Bērnus mēs radām viņu pašu dzīvei, nevis lai viņi kalpotu mūsu vientulībai.
Šie vārdi palīdzēja man daudz ko saprast.
Es iemācījos piezvanīt pirmais
Sākumā mani kavēja lepnums: «Kāpēc tas jādara man? Es taču esmu vecākais». Bet tad pajautāju sev — kas man to liedz? Paņemu telefonu, zvanu mazdēlam:
— Sveiks, Dainīt, kā klājas skolā?
— Opīt, es jau sen studēju! — viņš pasmejas.
Un saruna rit viegli, bez piepūles. Es vairs negaidu, ka iniciatīva nāks no viņiem, un sajutu, kā kļuva vieglāk pašam. Jo tieši gaidas un aizvainojums var traucēt vairāk nekā klusums.
Pastāstīšu, kā atradu sev citus prieka avotus
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
